18Oct

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas tiesiskais regulējums Latvijā

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas tiesiskais regulējums ir samērā līdzīgs, tāpēc autors vienkopus apskatīs interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas tiesisko regulējumu. Normatīvos aktus ir jāievēro gan interneta vietnes izstrādes procesā, gan interneta vietnes uzturēšanas procesā. Nav svarīgi, vai autortiesības būs pārkāptas veidojot interneta vietni vai to uzturot; galvenais ir šīs tiesības nepārkāpt.

    Interneta vietņu izstrādi un uzturēšanu regulē daudzi normatīvie akti, taču šajā darbā autors apskatīs tikai būtiskākos no tiem. Interneta vietnes izstrāde un tās uzturēšana, pēc autora domām, ir pielīdzināma vienas personas uzvedības principiem sabiedrībā, kuru regulē neskaitāmi normatīvie akti. Salīdzinājums ir balstīts uz to, ka gan sabiedrībā, gan interneta vietnē persona var izteikt savas domas, aizvainojumus, var mēģināt piesavināties autortiesības uz kādu darbu, kā arī apdraudēt valsts un citu personu drošību. Ar interneta vietnes starpniecību var slēgt arī līgumus, izmantojot elektronisko parakstu, var sniegt pakalpojumus vai pārdot priekšmetus.

     

    Latvijas Republikas Satversmē iekļautie pamatprincipi

    Latvijas Republikas Satversme[1] (turpmāk šajā nodaļā – Satversme) nosaka ne tikai valsts iekārtas pamatus, bet arī cilvēka pamattiesības. Neviens normatīvais akts Latvijā nevar būt pretrunā ar Satversmi.

    Viena no interneta vietnes galvenajām sastāvdaļām ir tās saturs (attēli, teksts, video un audio materiāli). Interneta vietnes saturu veido gan interneta vietņu izstrādātāji, gan to īpašnieki. Persona, kas veido saturu var brīvi paust savas domas, ievietojot tās interneta vietnē. Tāpat ikviena persona, kas apmeklē interneta vietni, kurā ir satura komentēšanas iespēja vai diskusiju telpa (forums), var brīvi paust savu viedokli. Cenzūra interneta vietnēs ir aizliegta. Šādas tiesības ir nostiprinātas Satversmes 100.pantā, kas nosaka, ka „ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” (autora izcēlums). Taču minētās tiesības var tikt ierobežotas. Ierobežošanas iemesli minēti Satversmes 116.pantā, kas nosaka, ka: „personas tiesības, kas noteiktas Satversmes (..) simtajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. (..)” (autora izcēlums). Satversmes 116.pants saprātīgi ierobežo visus interneta lietotājus un nosaka ierobežojumu leģitīmo mērķi.

    Interneta vietne (dizains, programma, datu bāze un saturs) ir īpašums. Īpašumtiesības ir nostiprinātas arī Satversmes 105.pantā, kurā minēts, ka „ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot tikai likuma pamata. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.” (autora izcēlums).

    Pēc autora domām, nevar nepieminēt Satversmes 113.pantu, kas nosaka, ka „valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības”. Tieši Satversmes 113.pants ir tā tiesību norma, kas ļauj ikvienam izstrādāt savu interneta vietni, papildināt to ar savu saturu (publicēt tajā savus novērojumus, iegūtos attēlus, uzņemtos video un audio klipus) un būt par to autoru, nebaidoties, ka kāds šīs tiesības varētu atņemt.

    Izvērtējot iepriekš minētos Satversmes pantus, autors secina, ka tajos ietverti galvenie pamatprincipi, kurus jāievēro, izstrādājot interneta vietnes un ievietojot tajās saturu, ir kalpojuši par pamatu vairāku speciālo likumu, Ministru kabineta noteikumu un citu tiesību aktu izdošanai, kurus autors analizēs šīs nodaļas ietvaros.

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas regulējums Autortiesību likumā

    Interneta vietņu saturu vistiešākajā veidā regulē Autortiesību likums. Interneta vietnes saturu veido gan pats interneta vietnes dizains, gan programmatūra, gan tajā ievietotā tekstuālā un vizuālā informācija (teksts, attēli, video un audio datnes).

    Autortiesību likuma[2] 1.panta 2.punkts nosaka, ka „darbs ir autora radošās darbības rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības”, bet 2.panta pirmā daļa nosaka, ka „autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts.” (autora izcēlums). Savukārt, Autortiesību likuma 2.panta trešā daļa nosaka, ka „autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana”. Iepriekš minētie Autortiesību likuma panti arī ir attiecināmi uz visu, kas ir atrodams internetā, jo internetā atrodamais saturs vai tā daļa ir kāda autora darbs. Interneta saturs neveidojas automātiski, bet lielākoties manuāli. Tāpēc autors iesaka būt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz trešo personu satura izmantošanu, jo ,ja saturs ir paredzēts kādas citas interneta vietnes dizaina vai satura veidošanai – tam bieži vien ir nepieciešama rakstiska atļauja no šā darba autora. Autortiesību likums nenosaka autora pienākumu apliecināt savas autortiesības uz darbu. No Autortiesību likuma 2.panta ceturtās daļas secināms, ka autoram ir tiesības pašam noteikt vai autors apliecinās savas autortiesības uz darbu vai nē. Pie šāda secinājuma autors nonāk, iztulkojot Autortiesību likuma 2.panta ceturtās daļas vārdus „var apliecināt” ar gramatisko iztulkošanas metodi. Autors iesaka katram, kurš izmanto citu autoru darbu vai tā daļu, sazināties ar darba autoru, pirms darba izmantošanas. Autoram ir bijuši pārpratumi, kuri tiešā mērā balstās uz autortiesībām kā tādām, jo daudzi klienti ir neizpratnē, ka nevar lietot brīvi atrodamo informāciju un attēlus savās interneta vietnēs. Vēlāk, kad autors klientiem izskaidro autortiesību būtību, klienti saprot un sāk domāt par savas interneta vietnes lietošanas autortiesību atrunu vai sava darba apliecinājumu ar © simbolu. Autortiesību likuma izpratnē © simbola pievienošana darbam netiek uzskatīta par autortiesību apliecinājumu, jo ir nepieciešams arī norādīt autortiesību subjekta vārdu (nosaukumu) un darba pirmpublicējuma gadu. Piemēram, ja privātpersonai ir sava interneta vietne, viņa interneta vietnes lejas daļā norāda: © Jānis Bērziņš, 2009.

    Izstrādājot interneta vietni bieži vien dizaina izstrādē tiek izmantoti attēli un interneta programmēšanas laikā gatavie kodi jeb scenāriji, tāpēc autors iesaka rūpīgi analizēt katru attēlu, video, audio un koda materiālu, kuru paredzēts ievieto jaunajā interneta vietnē. Var gadīties, ka šādu atļauju autors nav devis, tāpēc viņa darbu izmantot nedrīkst, taču var gadīties, ka atļauja ir dota, bet ar nosacījumu, piemēram, ka jānorāda darba autora vārds. Autora uzņēmumā esošais dizaineris bieži vien izmanto jau gatavos attēlus vai zīmējumus, kuri pieejami attēlu interneta bankās. Šādas bankas ļauj nopirkt tiesības izmantot attēlu vai zīmējumu par naudu. Autora uzņēmumā bieži izmanto tādas attēlu, video, audio bankas kā stock.xchng (www.sxc.hu) un iStockPhoto (www.istockphoto.com). Iegādājoties foto, audio vai video materiālu ir jāpārliecinās, kādas tiesības tam ir piešķīris, jo ne vienmēr autors piekrīt sava darba izvietošanai visās reklāmās vai interneta vietnēs.

    Ja interneta vietnes dizains netiek izstrādāts, to ir iespējams iegādāties jau gatavu, piemēram, Templatemonster.com (www.templatemonster.com).

    Autors vēlas pievērst uzmanību Autortiesību likuma 12.pantam, kas nosaka: „ja autors, būdams darba attiecībās ar darba devēju, ir radījis darbu, pildot darba pienākumus, personiskās un mantiskās tiesības uz šo darbu pieder autoram, izņemot šā panta otrajā daļā noteikto gadījumu. Autora mantiskās tiesības atbilstoši līgumam var nodot darba devējam. Ja datorprogrammu izstrādājis darbinieks, pildot darba uzdevumu, visas šādā veidā radītās datorprogrammas autora mantiskās tiesības pieder darba devējam, ja vien līgumā nav paredzēts citādi.”

    Autora uzņēmumā autortiesības saskaņā ar darba līguma noteikumiem, pieder autora uzņēmumam (SIA „ERISINAJUMI.LV”). Autors šādu atrunu ir ieviesis visos savos darba līgumos ar darbiniekiem, jo uzskata, ka viss, kas ir izstrādāts uzņēmumā par atalgojumu, pieder uzņēmumam. Autors iesaka jebkuram uzņēmumam iekļaut šo atrunu darba līgumā, ja darbinieki strādā radošajā jomā (veido dizaina skices, programmē). Pretējā gadījumā var rasties konflikti par autortiesību piederību, kad tiek pārtrauktas darba tiesiskās attiecības starp darba dēvējumu un darbinieku. Arī tādā gadījumā, ja konkrētais uzņēmums nevēlas sev autortiesības uz darbiem, tas ir jāatrunā līgumā, lai darbiniekam un darba devējam būtu skaidri „spēles” noteikumi.

    Autortiesību likuma 14.panta pirmā daļa nosaka autora „personiskās tiesības uz:

    1) autorību — tiesības tikt atzītam par autoru;

    2) izlemšanu, vai darbs tiks izziņots un kad tas tiks izziņots;

    3) darba atsaukšanu — tiesības pieprasīt, lai darba izmantošana tiek pārtraukta, ar noteikumu, ka autors sedz zaudējumus, kas pārtraukšanas dēļ radušies izmantotājam;

    4) vārdu — tiesības pieprasīt, lai viņa vārds būtu pienācīgi norādīts visās kopijās un jebkurā ar viņa darbu saistītā publiskā pasākumā, vai pieprasīt pseidonīma lietošanu vai anonimitāti;

    5) darba neaizskaramību — tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā;

    6) pretdarbību (arī uz vienpusēju atkāpšanos no līguma, neatlīdzinot zaudējumus) jebkurai sava darba izkropļošanai, sagrozīšanai vai citādai pārveidošanai, kā arī tādai autora tiesību aizskaršanai, kas var kaitēt autora godam vai cieņai.”

    Autortiesību likuma 14.panta otrā daļa nosaka, ka „neviena no šā panta pirmajā daļā minētajām tiesībām autora dzīves laikā nevar pāriet citai personai”.

    Daudzi uzņēmumi, kas veic ar interneta vietņu izstrādi, bieži vien neatrunā autora personiskās tiesības uz darbu. Autors savā uzņēmuma līgumā, kas tiek noslēgts ar klientiem, ir atrunājis, ka autora uzņēmumam ir tiesības uz autorību un vārdu saskaņā ar Autortiesību likuma 14.panta pirmo daļu.

    Autora uzņēmums ir atteicies no autora mantiskajām tiesībām, jo uzskata, ka klientam vēlāk ir tiesības pārveidot darbu pēc saviem ieskatiem bez autora ziņas un tiesības lemt par to, kad darbs tiks izziņots. Autors atsakās no pārējām tiesībām, jo tas tiek pieļauts Autortiesību likuma 16.panta otrajā daļā: „citiem autora tiesību pārņēmējiem (arī juridiskajām personām) var pāriet tikai šā likuma 15.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktās tiesības.” Minētā 15.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā ir atrunātas autora tiesības uz datorprogrammu vai datu bāzi, kas būtībā ir tā pati interneta vietne.

    Savukārt Autortiesību likuma 36.panta pirmajā daļā noteikts, ka „autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves, izņemot šā likuma 37.pantā

    minētos gadījumus”. Līdz ar to, ja uzņēmums ir radījis interneta vietni un datubāzi tās lietošanai, autorības tiesības autors var izmantot visu savu dzīvi un 70 gadus pēc autora nāves.

    Autortiesību likuma IX nodaļa reglamentē datu bāžu aizsardzības īpatnības. Autors vēlas pievērst uzmanību Autortiesību likuma 59.panta otrajai daļai, kurā noteikts, ka „datu bāzes veidotāja tiesības kontrolēt datu bāzes tālākpārdošanu Eiropas Savienībā izbeidzas ar brīdi, kad datu bāze pirmo reizi tikusi pārdota vai citādi atvasināta Eiropas Savienībā, ja to izdarījis pats datu bāzes veidotājs vai tas izdarīts ar viņa piekrišanu. Šis nosacījums attiecas tikai uz tiem konkrētajiem materiālos nesējos ietvertiem objektiem vai to kopijām, kas ir pārdotas vai citādi atsavinātas.” Autortiesību likuma 59.panta otro daļu nevar skatīt atrauti no Autortiesību likuma 61.panta otrās daļas, kurā teikts, ka „datu bāzes veidotāja — juridiskās personas — tiesības tiek atzītas, ja šī juridiskā persona izveidota saskaņā ar Latvijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts normatīvajiem aktiem un tās juridiskā adrese, pārvalde vai galvenā darbības vieta atrodas Eiropas Savienībā. Ja juridiskajai personai Latvijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā ir tikai juridiskā adrese, šīs personas darbībām ir jābūt nepārtraukti saistītām ar Latvijas vai attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts ekonomiku.”

    Visbeidzot, analizējot Autortiesību likumu, autors vēlas akcentēt autortiesību un blakustiesību subjektu tiesību aizsardzības vispārīgos principus, kuri minēti Autortiesību likuma 69.panta pirmajā daļā. Saskaņā ar minēto pantu „autortiesību un blakustiesību subjekti, mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un citi autortiesību un blakustiesību subjektu pārstāvji ir tiesīgi:

    1) prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmantojusi autortiesību vai blakustiesību objektu, atzīst autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības;

    2) aizliegt savu darbu izmantošanu;

    3) prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmanto autortiesību vai blakustiesību objektu, atjauno iepriekšējo stāvokli, kāds bija līdz tiesību pārkāpšanai, un pārtrauc prettiesiskās darbības vai neapdraud radošo darbību;

    4) prasīt, lai persona pārtrauc darbības, kas atzīstamas par sagatavošanos autortiesību vai blakustiesību objektu prettiesiskai izmantošanai;

    5) prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmantojusi autortiesību vai blakustiesību objektu, atlīdzina autortiesību vai blakustiesību subjektam radītos zaudējumus un morālo kaitējumu;

    6) prasīt, lai tiek iznīcināti kontrafakta eksemplāri;

    7) prasīt, lai starpnieki, kuru sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti nolūkā pārkāpt autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības vai kuri padara iespējamu šādu pārkāpumu, veic attiecīgus pasākumus, lai pārtrauktu izmantotāju iespējas izdarīt šādus pārkāpumus. Ja starpnieks neveic attiecīgus pasākumus, autortiesību vai blakustiesību subjektam vai tā pārstāvim ir tiesības vērsties pret starpnieku.”

    Autors strādājot savā uzņēmumā ne vienu vien reizi ir konstatējis, ka kāds interneta vietņu izstrādātājs ir pārkāpis citu autoru autortiesības, tāpēc vienmēr ir ļoti uzmanīgs attiecībā uz citu autoru darbiem un šo autoru likumīgajām tiesībām. Bieži vien autora uzņēmums nolīgst kādu fotogrāfu, lai tiktu iegūti nepieciešamie attēli, jo tā ir lētāk, nekā pirkt tos interneta bankās. Bez tam šie attēli būs unikāli, jo tieši tādus pašus interneta vidē nebūs iespējams atrast. Tas pats attiecas arī uz programmatūras izstrādi. Pēc autora domām, ir labāk izstrādāt savu programmatūru interneta vietnei, nekā lietot trešās personas programmatūru.

    Autortiesību likumā ir ietvertas tiesību normas arī no tādām Eiropas Savienības direktīvām kā:

    • Eiropas Padomes 1991.gada 14.maija direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu juridisku aizsardzību[3];
    • Eiropas Padomes 1993.gada 29.oktobra direktīvas 93/98/EEK par autortiesību aizsardzības termiņu un dažu blakustiesību termiņu saskaņošanu[4];
    • Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 11.marta direktīvas 96/9/EEK par datubāzu juridisko aizsardzību[5];
    • Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 22.maija direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā[6];
    • Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 27.septembra direktīvas 2001/84/EK par tālākpārdošanas tiesībām par labu mākslas oriģināldarba autoram;
    • un citām direktīvām.

    Eiropas Padomes 1991.gada 14.maija direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu juridisku aizsardzību 1.panta otrā daļa nosaka, ka „saskaņā ar šo direktīvu datorprogrammas ir aizsargātas visās to formās. Saskaņā ar šo direktīvu autortiesības neaizsargā idejas un principus, kas ir pamatā visiem datorprogrammu elementiem, ieskaitot idejas un principus, kas ir pamatā saskarnēm.”

    Pēc autora domām, neaizsargāt idejas un principus, kas ir datorprogrammu pamatā ir ļoti pareizi. Ja tiktu aizsargātas arī idejas un principi, tad programmētājiem izveidot katru nākamo programmu būtu grūtāk, jo vajadzētu izvērtēt iepriekšējo programmu idejas un principus. Tā piemēram, programma, kas palīdz veikt grāmatvedības uzskaiti uzņēmumā varētu būt par traucēkli radīt programmu, kas paredzēta attēlu rediģēšanai, jo programma sastāv no koda, savukārt kodā var būt iekļauti līdzīgi principi, kā tiek rēķinātas matemātiskās formulas vai izvadīti dati. Tāpēc šā iemesla dēļ nav iespējams piemērot Autortiesību likuma normas vai Eiropas Padomes direktīvas par datorprogrammu (interneta vietņu) tiesisko aizsardzību normas.

    Eiropas Padomes direktīvas par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 2.panta trešā daļā tiek atrunāti gadījumi, kad datorprogrammas ir radītas darba devēja pasūtījumā: „Ja datorprogrammu radījis algots darbinieks, pildot savus pienākumus vai pēc darba devēja norādījumiem, darba devējs ir ekskluzīvi tiesīgs izmantot visas tautsaimnieciskās tiesības šādi radītā programmā, ja vien līgums neparedz citādi.” Šī direktīvas norma atšķiras no Autortiesību likuma 12.panta pirmās daļas, kas nosaka: „Ja autors, būdams darba attiecībās ar darba devēju, ir radījis darbu, pildot darba pienākumus, personiskās un mantiskās tiesības uz šo darbu pieder autoram, izņemot šā panta otrajā daļā noteikto gadījumu. Autora mantiskās tiesības atbilstoši līgumam var nodot darba devējam,” un panta otrās daļas, kas nosaka: „Ja datorprogrammu izstrādājis darbinieks, pildot darba uzdevumu, visas šādā veidā radītās datorprogrammas autora mantiskās tiesības pieder darba devējam, ja vien līgumā nav paredzēts citādi.”

    Pēc autora domām, nav pareizi Autortiesību likumā nodalīt gadījumus, kad autors ir darba attiecībās ar darba devēju no gadījumiem, kad autors ir izstrādājis datorprogrammu (interneta vietni), pildot darba uzdevumu. Autortiesību likumā iekļautais regulējums šajā jautājumā ir veidojies pamatojoties uz to, ka varētu būt gadījumi, kad autors darba attiecību laikā radījis savu datorprogrammu, bet, pēc autora domām, ir grūti nodalīt tos uzdevumus, kurus pilda darbinieks saskaņā ar darba devēja norādījumiem no tiem, kurus pilda bez darba devēja norādījumiem. Autors uzskata, ka šī norma ir jāsvītro no Autortiesību likuma, jo tā, pirmkārt, nav Eiropas Padomes 1991.gada 14.maija direktīvā par datorprogrammu juridisku aizsardzību un tikai sarežģī autortiesību problēmu risināšanu.

    Eiropas Padomes direktīvas 8.panta pirmā daļa paredz, ka autora darba aizsardzības laiks ir mūža garumā un 50 gadus pēc autora nāves, savukārt, Autortiesību likums paredz 70 gadus autora aizsardzībai pēc autora nāves. Pēc autora domām, 20 gadu starpība nav nozīmīga, lai gan var izrādīties izšķiroša.

    Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par datu bāzu juridisko aizsardzību 3.pantā ir minēts aizsardzības objekts:

    „1. Saskaņā ar šo direktīvu datubāzes, kuras to satura atlases vai izkārtojuma ziņā ir autora paša intelekta radīts darbs, kā tādas ir aizsargājamas ar autortiesībām. Nosakot, vai tās jāaizsargā, neizmanto nekādus citus kritērijus.

    2. Datu bāzu autortiesību aizsardzība, ko paredz šī direktīva, neattiecas uz to saturu un neierobežo nekādas tiesības, kas attiecas uz pašu saturu.”

    Autors uzskata, ka Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par datu bāzu juridisko aizsardzību 3.panta otrā daļa regulē gadījumus, kad autors ir izveidojis savu datu bāzi, bet tajā ievietoto saturu nav izstrādājis. Tādā gadījumā šim saturam jāpiemēro autortiesību pamatprincipi.

    Pēc autora domām, autortiesības ir viens no stūrakmeņiem interneta vietņu izstrādē un uzturēšanā. Autors uzskata, ka Latvijā uzņēmumi, kas izstrādā interneta vietnes, ir tikai attīstības sākumposmā, jo, pēc autora novērojumiem, interneta vietnēs bieži vien tiek pārkāptas citu autoru autortiesības, bet autors cer, ka šī situācija uzlabosies tuvāko gadu laikā.

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas regulējums Civillikumā

    Civillikuma[7] trešā daļa attiecas uz lietu tiesībām. Civillikuma 841.pantā tiek noteikts, ka lietas ir ķermeniskas vai bezķermeniskas, turklāt bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas. Līdz ar to interneta vietne (ar visiem tās piederumiem – datu bāzi, datnēm, attēliem) ir bezķermeniska lieta. Īpašuma tiesības nosaka personas īpašuma tiesības pār lietu.

    Kad uzņēmums pēc pasūtītāja lūguma izstrādā interneta vietni, tā, saskaņā ar Civillikumu, kļūst par pasūtītāja īpašumu. Ja pasūtītājs ir organizācija vai uzņēmums, interneta vietne kļūst par šīs organizācijas vai uzņēmuma īpašumu. Savukārt, ja interneta vietni pasūta vairākas personas, neatkarīgi no tā, vai pasūtītāji ir fiziskas vai juridiskas personas, viņu īpašuma tiesības uz interneta vietni ir kopīgas. To nosaka Civillikuma 1067.pants, kurā teikts, ka „īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība”. Šajā pantā ir skaidri definēti lietas (interneta vietnes) iespējamie īpašnieki, kas būtībā nozīmē, ka viena un tā pati interneta vietne var piederēt vairākām personām uz kopīpašuma tiesību pamata.

    Autors darba gaitā ir secinājis, ka pasūtītājs pasūta interneta vietni, bet nekad nepieprasa interneta vietnes oriģinālo kodu un datubāzi, kā rezultātā, ja uzņēmējs pats to labprātīgi nenodod pasūtītājam, pasūtītājs var palikt arī bez interneta vietnes oriģinālā koda un datubāzes. Vēlāk, kad interneta vietne tiek zaudēta neatgriezeniski, pasūtītājs vēršas pie uzņēmēja pēc sākotnējā koda, bet izpildītājs vai nu interneta vietnes oriģinālo kodu nav saglabājis vai arī ar nolūku kavē tā nodošanu pasūtītājam, lai gūtu kādu materiālu labumu. Autors trīs darbu gadu laikā ir saskāries ar četriem šādiem gadījumiem. Civillikuma 989.pants nosaka, ka „lai nodošana būtu spēkā, tai vajadzīgs tiesisks pamats, kas tieši vērsts uz īpašuma atdošanu, bet tiesisks darījums, uz kuru īpašuma pāreja dibinās, nedrīkst būt ar likumu aizliegts”. Tāpēc, slēdzot līgumu par interneta vietnes izstrādāšanu, pasūtītājam vienmēr ir nepieciešams paredzēt interneta vietnes pieņemšanas – nodošanas kārtību, kā arī pasūtītājam pēc interneta vietnes izstrādes ir jāpieprasa sev fizisku interneta vietnes kopiju. Tāpat interneta vietni nevar sadalīt pa daļām (datnēm, attēliem datu bāzēm) un nodot īpašumā pasūtītājam tikai daļu no interneta vietnes. Interneta vietni pasūtītājam jāsaņem vienā veselumā, t.i., ar visām datnēm, attēliem, datu bāzēm.

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas regulējums Fizisko personu datu aizsardzības likumā

     

    Tā kā pastāv tādas interneta vietnes, kurās tiek apstrādāti fizisko personu dati (akcijas tipa interneta vietnes, azartspēļu vietnes), šā maģistra darba ietvaros ir jāapskata arī Fizisko personu datu aizsardzības likums[8]. Šā likuma 3.panta pirmā daļa, nosaka, ka „šis likums, ievērojot šajā pantā noteiktos izņēmumus, attiecas uz visu veidu personas datu apstrādi un jebkuru fizisko vai juridisko personu, ja:

    1) pārzinis ir reģistrēts Latvijas Republikā;

    2) datu apstrāde tiek veikta ārpus Latvijas Republikas robežām teritorijās, kas pieder Latvijas Republikai saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem;

    3) Latvijas Republikā atrodas aprīkojums, kas tiek izmantots personas datu apstrādei, izņemot gadījumus, kad aprīkojums tiek izmantots tikai personas datu pārraidei caur Latvijas Republikas teritoriju.”

    Interpretējot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 3.panta pirmo daļu, jebkura interneta vietne, kuras īpašnieks ir reģistrēts Latvijas Republikā vai kuras datu apstrāde notiek Latvijas Republikas teritorijā, kā arī šīs interneta vietnes serveris (vai serveri), kuri atrodas Latvijas Republikas teritorijā, ir pakļauta Fizisko personu datu aizsardzības likumam. Tā, piemēram, ja interneta vietne piederēs ārvalstu uzņēmumam, bet tā atradīsies Latvijas Republikas teritorijā, tā tiks pakļauta Fizisko personu datu aizsardzības likuma regulējumam.

    Fizisko personu datu aizsardzības likuma 3.panta trešā daļa nosaka, ka „šis likums neattiecas uz personas datu apstrādi, ko fiziskās personas veic personiskām vai mājas un ģimenes vajadzībām, turklāt personas dati netiek izpausti trešajām personām.” Tā, piemēram, ja interneta vietne tiek izmantota personiskajām vajadzībām (lai informētu vai sazinātos ar ģimenes locekļiem), tad Fizisko personu datu aizsardzības likums neattiecas uz šāda veida interneta vietnēm. Pēc autora domām, šāda veida interneta vietņu ir ļoti maz. Privātie žurnāli[9] (angļu valodā – blogs), kuri ir atrodami internetā, nav privātās interneta vietnes, kas nozīmē, ka Fizisko personu datu aizsardzības likuma 3.panta trešā daļa uz tām nav attiecināma.

    Fizisko personu datu aizsardzības likuma II nodaļa nosaka vispārīgos personas datu apstrādes principus. Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pants, nosaka, ka „personas datu apstrāde ir atļauta tikai tad, ja likumā nav noteikts citādi un ja ir vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

    1) ir datu subjekta piekrišana;

    2) datu apstrāde izriet no datu subjekta līgumsaistībām vai, ievērojot datu subjekta lūgumu, datu apstrāde nepieciešama, lai noslēgtu attiecīgu līgumu;

    3) datu apstrāde nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu veikšanai;

    4) datu apstrāde nepieciešama, lai aizsargātu datu subjekta vitāli svarīgas intereses, tajā skaitā dzīvību un veselību;

    5) datu apstrāde nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrības interešu ievērošanu vai realizētu publiskās varas uzdevumus, kuru veikšanai personas dati ir nodoti pārzinim vai pārraidīti trešajai personai;

    6) datu apstrāde ir nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, realizētu pārziņa vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti.” Interpretējot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantu, autors secina, ka interneta vietnēs nedrīkst iestrādāt kodu, kas bez interneta vietnes apmeklētāja ziņas ievāc datus par apmeklētāju. Autors ir saskāries ar interneta vietnēm, kas, apmeklētājiem nezinot, ievāc datus, kas atrodas apmeklētāju datu starpliktuvē[10] (angļu valodā – cache), tādējādi pārkāpjot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantu, jo interneta vietnes apmeklētājiem netiek prasīta atļauja šāda veida datu ieguvei. Protams, ir gadījumi, kad datu starpliktuvē nav personas dati, kuri būti identificējami kā dati Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.panta 3.punkta izpratnē, bet datu starpliktuves informācijas iegūšana netiek analizēta, līdz ar to interneta vietne kopē visus starpliktuvē esošo informāciju, nenodalot personas datus no pārējās informācijas. Kā piemēru var minēt situāciju, kad interneta lietotājs savā datorā vēlas pārkopēt Microsoft Word datni (dokumentu) no vienas direktorijas uz otru. Šajā datnē atrodas informācija par lietotāja personas kodu, dzīvesvietas adresi, banku konta numuru. Kad pārkopēšana no vienas direktorijas uz otru tiek veikta, datu starpliktuvē tik un tā paliek minētais dokuments. Vēlāk lietotājs, ieejot interneta vietnē, kurā atrodas ļaundabīgs kods, kurš kopē visu datu starpliktuvē atrasto, iegūst minēto datni (dokumentu) un interneta vietnes īpašnieka „rokās” nonāk Microsoft Word datne ar interneta lietotāja personas kodu, dzīvesvietas adresi un citu informāciju. Autors šāda veida neatļautu datu kopēšanu ir novērojis interneta vietnē www.estyle.lv, kura kopš 2008.gada beigām vairs nedarbojas. Izmantojot pārlūku Internet Explorer 7, interneta lietotājs tiek brīdināts angļu valodā par to, ka viņu starpliktuvē esošie dati var tikt pārkopēti uz interneta vietni, bet, ne visi interneta lietotāji lasa paziņojumus un būs interneta pārlūki, kuri šāda veida paziņojumu nemaz neizvadīs.

    Situācijā, kad interneta vietne ir paredzēta personas datu ievākšanai, pārzinim  saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 8.pantu ir nepieciešams „sniegt datu subjektam šādu informāciju, ja vien tā jau nav datu subjekta rīcībā:

    1) pārziņa un personas datu operatora nosaukums vai vārds un uzvārds, kā arī adrese;

    2) paredzētais personas datu apstrādes mērķis un pamatojums.”

    Tāpēc, ja interneta vietne ir paredzēta personas datu reģistrēšanai, piemēram, loterijas tipa interneta vietne, ir nepieciešams ievērot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 8.panta prasības un pārzinim ir pienākums sniegt visu informāciju par datu ievākšanas iemeslu, datu ievācēja juridisko nosaukumu, adresi, iespējamo datu saņēmēju kontaktinformāciju. Pēc autora domām, 8.pants ir veidots nepareizi, jo panta otrās daļas 2.punkts nosaka datu subjekta tiesības, nevis sniedzamās informācijas aprakstu. Šo punktu ir jāsvītro no 8.panta, jo datu subjekta tiesības ir iekļautas likuma III nodaļā.

    Pārziņa pienākumus gadījumos, kuros personas dati nav iegūti no datu subjekta, regulē Fizisko personu datu aizsardzības likuma 9.panta pirmā daļa, kurā noteikts, ka „pārzinim ir pienākums, ievācot vai pirmo reizi izpaužot šādus personas datus trešajām personām, sniegt datu subjektam šādu informāciju:

    1) pārziņa un personas datu operatora nosaukums vai vārds un uzvārds, kā arī adrese;

    2) paredzētais personas datu apstrādes mērķis.” Pēc autora domām Fizisko personu datu aizsardzības likuma 9.panta pirmā daļa vistiešākajā veidā arī attiecas uz tām interneta vietnēm, kurās tiek reģistrēti arī ģimenes locekļi un draugi, viņiem to nezinot (piemēram, loterijas izlozes interneta vietnes). Šādā gadījumā pārzinim ir pienākums sniegt Fizisko personu datu aizsardzības likuma 9.panta pirmajā daļā minēto informāciju datu subjektam, bet pēc autora novērojumiem, tas notiek reti, un pārziņi pārkāpj šo tiesību normu vistiešākajā veidā. Kā piemēru autors var minēt interneta vietnes, kurās tiek pieprasīta draugu informācija (elektronisko pastu adreses, tālruņa numuri), lai persona varētu piereģistrēties konkrētajā interneta vietnē. Šādā gadījumā konkrētām personām bez viņu atļaujas un ziņas tiek nosūtīta reklāmas informācija, kas ir prettiesiski.

    Pēc autora domām, ļoti veiksmīgi izstrādāts ir Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.pants.

    Minētais pants ir kā goda kodekss jeb Bībele, pēc kuras jāvadās jebkuram datu pārzinim. Minētā panta ievērošana ir ļoti nozīmīga. Autors uzskata, ka daudzi datu pārziņi tikai formāli pilda Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.panta prasības un personas datu apstrāde ne vienmēr notiek godprātīgi un likumīgi. Latvijas interneta vietņu izstrādātāji un uzturētāji lielākoties neievēri minēto tiesību normu, un autors paredz, ka pārziņi sāks ievērot 10.panta prasības tikai pēc tam, kad plašākā sabiedrībā nonāks informācija, ka kāds pārzinis ar tiesas spriedumu ir atzīts par vainīgu Fizisko personu datu aizsardzības likuma neievērošanā un no pārziņa būs piedzīti personai nodarītie zaudējumi un atlīdzināts morālais kaitējums.

    Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.panta 8.punkts nosaka, ka „sensitīvi personas dati ir personas dati, kas norāda personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību vai seksuālo dzīvi”, savukārt 11.pants nosaka gadījumus, kuros var apstrādāt personu sensitīvos datus. Starp gadījumiem, kuros ir atļaujama personu datu apstrāde, ir datu subjekta rakstveida atļaujas esamība, informācijas iesniegšanai tiesībsargājošām iestādēm un Latvijas nacionālā arhīva fonda veidošana. Pavisam ir minēti 12 gadījumi, kuros var apstrādāt personu sensitīvos datus.

    Pēc autora domām, ja tiek veidota akcijas tipa interneta vietne, būtu jāizvairās no personu sensitīvo datu ievākšanas, jo tas likuma ietvaros ir ļoti grūti izdarāms un tam nebūs pamatojuma. Autors nevar iedomāties situāciju, kad kādā no loterijām vai spēlēm būtu nepieciešama informācija par personas rasi, etnisko izcelsmi vai reliģisko pārliecību.

    Pēc autora domām, pieminēšanas vērts ir Fizisko personu datu aizsardzības likuma 13.pants, kas nosaka, ka: „pārzinim ir pienākums likumā noteiktajos gadījumos izpaust personas datus valsts un pašvaldību amatpersonām. Pārzinis izpauž personas datus tikai tām valsts un pašvaldību amatpersonām, kuras pirms datu izpaušanas ir identificējis. Personas datus var izpaust, pamatojoties uz rakstveida iesniegumu vai vienošanos, norādot datu izmantošanas mērķi, ja likumā nav noteikts citādi. Personas datu pieprasījumā norādāma informācija, kas ļauj identificēt datu pieprasītāju un datu subjektu, kā arī pieprasāmo personas datu apjoms. Saņemtos personas datus drīkst izmantot tikai paredzētajiem mērķiem.”

    Autors, izstrādājot un uzturot interneta vietnes, ir saskāries ar to, ka Latvijas Republikas Valsts policija neievēro minēto pantu un pieprasa informāciju pārzinim, neļaujot identificēt sevi. Tā piemēram, autors vadīja interneta vietnes laimigiem.lv uzturēšanu. Uzturēšanas procesa laikā autors bija reģistrējies Datu valsts inspekcijā kā atbildīgais par interneta vietnes datu tehnisko drošību. Dienā, kad tika konstatēts, ka minētā interneta vietne ir uzlauzta, ar autoru telefoniski sazinājās Latvijas Republikas Valsts policijas pārstāvis un, stādoties priekša, norādīja tikai vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu. Informācijas pieprasīšana arī notika telefoniski. Uz autora jautājumu „kā autors var būt pārliecināts, ka konkrētā persona tik tiešām ir tā, par ko uzdodas”, persona telefona sarunā pauda sašutumu par neticību un piedraudēja ar autora uzņēmuma servera konfiscēšanu. Autors pārtrauca sarunu ar minēto personu, atzvanīja konkrētam policijas iecirkņa dežurantam un pārliecinājās, ka šāda persona tur strādā un tikai tad nodeva visu prasīto informāciju Valsts policijas pārstāvim. Autors ar šo gadījumu vēlas uzsvērt to, ka normatīvie akti Latvijā var detalizēti reglamentēt personas datu aizsardzību, taču, ja Valsts policijas darbinieki klaji pārkāpj normatīvo aktu prasības, uzņēmējiem rodas šaubas, vai pieprasītā informācija (no uzņēmējiem) būtu jānodod valsts iestādes rīcībā un vai attiecīgie personu dati tiks izmantoti leģitīmiem mērķiem.

    Fizisko personu datu aizsardzības likums nosaka arī kārtību, kādā var izmantot personas identifikācijas kodus. Fizisko personu datu aizsardzības likuma 131.pants nosaka, ka „personas identifikācijas kodus drīkst apstrādāt vienā no šādiem gadījumiem:

    1) ir saņemta datu subjekta piekrišana;

    2) identifikācijas kodu apstrāde izriet no personas datu apstrādes mērķa;

    3) identifikācijas kodu apstrāde nepieciešama turpmākas datu subjekta anonimitātes nodrošināšanai;

    4) ir saņemta Datu valsts inspekcijas rakstveida atļauja.”

    Kā gadījumu, kad ir nepieciešams izmantot personas identifikācijas kodus, autors var minēt akciju tipa interneta vietnes, kurās jāpiesakās uz balvu izlozi. Protams, var izmantot tālruņa numuru par personas identifikatoru, bet, lai būtu 100% droši, autors iesaka izmantot arī personu kodus, jo katrai personai tikai viens unikāls personas identifikācijas kods un tā atbilstību personai var apliecināt Latvijas Republikā izdota pase.

    Fizisko personu datu aizsardzības likuma 21.pants, nosaka, ka

    „(1) visas valsts un pašvaldību institūcijas, fiziskās un juridiskās personas, kas veic vai vēlas uzsākt personas datu apstrādi, reģistrē to šajā likumā noteiktajā kārtībā.

    (2) šajā likumā noteiktā reģistrācijas kārtība neattiecas uz personas datu apstrādi:

    1) grāmatvedības un personāla uzskaites mērķiem;

    2) valsts vai pašvaldību informācijas sistēmās, kurās savāktie personas dati ir publiski pieejami;

    3) žurnālistiskiem mērķiem saskaņā ar likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”;

    4) arhivēšanas mērķiem saskaņā ar likumu “Par arhīviem”;

    5) ja to veic reliģiskās organizācijas;

    6) ja pārzinis likumā noteiktajā kārtībā ir reģistrējis personas datu aizsardzības speciālistu;

    7) ja personas datu apstrādi veic saskaņā ar šā likuma 7.panta 1., 2.punktu vai 13.1 pantu;

    8) to veic zinātnisku, statistisku un ģenealoģisku pētījumu vajadzībām.

    (3) šā panta otrajā daļā minētos izņēmumus nepiemēro, ja:

    1) personas datus paredzēts nodot uz valsti, kas nav Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts;

    2) personas datus paredzēts apstrādāt saistībā ar finanšu pakalpojumu sniegšanu, tirgus vai sabiedriskā viedokļa pētījumiem, personāla atlasi vai personāla novērtēšanu kā komercdarbības veidu, izlozēm vai loterijām;

    3) veic informācijas par personas veselību apstrādi;

    4) personas datu apstrāde attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, sodāmību krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās.”

    Fizisko personu dati aizsardzības likuma 21.pantā ir minēti izņēmumi, kuri ļauj nereģistrēties Datu valsts inspekcijā kā personu datu apstrādātājam. Gadījumā, ja ir nepieciešamība reģistrēties Datu valsts inspekcijā, kā atvieglojums ir personas datu aizsardzības speciālista nolīgšana, kurš veiks visas nepieciešamībās darbības, lai ievāktie personu dati tiktu izmantoti likumīgi un pareizi. Par personas datu aizsardzības speciālistu var kļūt, apmeklējot Datu valsts inspekcijas seminārus. Visu reģistrēto personu datu aizsardzības speciālistu saraksts ir pieejams Datu Valsts inspekcijas mājas lapā www.dvi.gov.lv.

    Jāatzīmē, ka šī darba tapšanas laikā 2009.gada 10.septembrī Saeima pieņēma likumu „Grozījumi Krimināllikumā”[11], kas stājās spēkā ar 2009.gada 14.oktobrī. Minētie likuma grozījumi izsaka jaunā redakcijā Krimināllikuma 145.pantu, paredzot kriminālatbildību par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Šie grozījumi pieņemti, lai veicinātu personas datu aizsardzību un atturētu personas veikt jebkādas nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem.[12] Ar 2009.gada 14.oktobri Krimināllikuma 145.pants būs spēkā šādā redakcijā:

    „(1) Par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.

    (2) Par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja tās izdarījis personas datu apstrādes pārzinis vai operators atriebības, mantkārīgā vai šantāžas nolūkā, -

    soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt divdesmit minimālajām mēnešalgām.

    (3) Par personas datu apstrādes pārziņa vai operatora vai datu subjekta ietekmēšanu, pielietojot vardarbību vai draudus vai ļaunprātīgi izmantojot uzticību, vai ar viltu nolūkā veikt nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām mēnešalgām”.   Pēc autora domām, grozīt Krimināllikuma 145.pantu vajadzēja jau agrāk. Likumdevējam ir jābūt tālredzīgākam un jāgroza jebkurš normatīvais akts, paredzot tādu vajadzību, tikai tādā veidā var panākt tiesiski pareizu regulētu normatīvo aktu kopumā un nepieļaut prettiesiskas rīcības.

    Fizisko personu datu aizsardzības likumā ir iekļautas normas no Eiropas Padomes Konvencijas par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi[13]. Autors, iepazīstoties ar minēto konvenciju, ir secinājis, ka tā būtiski neatšķiras no Fizisko personu datu aizsardzības likuma.

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas regulējums Informācijas atklātības likumā

    Informācijas atklātības likuma[14] mērķis ir definēts šā likuma 2.panta pirmajā daļā, kas nosaka, ka „šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt”. Informācijas atklātības likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē (interneta vietnē) un to izmantot. Iestāde likuma izpratnē ir ikviena iestāde, kā arī persona, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus, ja šī persona informācijas apritē ir saistīta ar attiecīgo funkciju un uzdevumu izpildi (Informācijas atklātības likuma 1.panta 4.punkts). Jāuzsver, ka Informācijas atklātības likums neattiecas uz informācijas apmaiņu starp iestādēm.

    Informācijas atklātības likums nosaka, kādā veidā tiek izmantota vispārpieejamā informācija un kādā veidā ierobežotas pieejamības informācija. Autors vēlas vērst uzmanību uz Informācijas atklātības likuma 7.pantu, kas nosaka, ka:

    „(1) par komercnoslēpumu uzskatāma komersanta radīta vai komersantam piederoša informācija, kuras atklāšana varētu būtiski negatīvi ietekmēt komersanta konkurētspēju.

    (2) par komercnoslēpumu nevar uzskatīt informāciju, kas ir saistīta ar valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu izpildi.

    (3) komersants, nododot informāciju iestādei, norāda, vai informācija ir komercnoslēpums un kāds ir šāda statusa tiesiskais pamats.

    (4) ja iestāde ir saņēmusi pieprasījumu par tādas informācijas sniegšanu, kura ir komercnoslēpums, tā pirms šādas informācijas izsniegšanas vai atteikuma to sniegt noskaidro komersanta viedokli par šā panta pirmās daļas noteikumu ievērošanu.”

    Līdz ar to, ja uzņēmums, kura komercnoslēpums saistīts ar šā uzņēmuma interneta vietni, piemēram, SIA „Interinfo Latvia” – www.1188.lv vai SIA „Lursfot IT” – www.lursoft.lv datu bāzi, nodod komercnoslēpuma informāciju iestādei, uzņēmumam obligāti jānorāda, ka konkrētā informācija ir komercnoslēpums, tādējādi uzņēmums tiek pasargāts no komercnoslēpuma izpaušanas trešajām personām. Par komercnoslēpumu var uzskatīt arī to informāciju, kas ir pieejama sociālās interneta vietnes www.draugiem.lv uzturētājiem SIA „DRAUGIEM”. Pēc autora domām, komercnoslēpumu ir jāaizsargā, pretējā gadījumā uzņēmuma darbība tiks apdraudēta.

    Informācijas atklātības likums nosaka arī, kāda informācija ir paredzēta dienesta vajadzībām, kādā veidā veicama informācijas uzskaite, kādā ir informācijas reģistrēšanas kārtība (informācijas pieprasījuma gadījumā) un informācijas izsniegšanas veidi utt.

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas regulējums Reklāmas likumā

    Reklāmas likuma[15] 1.pants nosaka, ka „reklāma ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem.” Pēc autora domām, Reklāmas likuma izpratnē par reklāmu var uzskatīt jebkura uzņēmuma interneta vietni, tāpēc autors uzskata, ka jebkurai personai, kura ir iesaistīta interneta vietņu izstrādē vai uzturēšanā, ir jāievēro Reklāmas likuma prasības.

    Saskaņā ar Reklāmas likuma 2.pantu šā likuma mērķis ir reglamentēt reklāmas izgatavošanu, izplatīšanu, aizsargāt personu (sabiedrības) intereses reklāmas jomā un veicināt godīgu konkurenci.

    Reklāmas likuma II nodaļa nosaka reklāmai izvirzāmās vispārējās prasības. Reklāmas likuma 3.pants nosaka, ka „reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un objektīvai, tā veidojama saskaņā ar godprātīgu reklāmas praksi. Reklāma nedrīkst mazināt sabiedrības uzticēšanos reklāmai, un tai jāatbilst godīgas konkurences principiem. Reklāmā atļauts iekļaut tikai tādus paziņojumus vai vizuālos attēlus, kas nepārkāpj ētikas, humānisma, morāles, tikumības un pieklājības normas.”

    Savukārt, Reklāmas likuma 4.panta pirmā daļa nosaka, ka reklāmā nav pieļaujama vardarbības un kara propaganda, savukārt otrajā daļā uzskaitītas darbības un informācija, ko reklāmā aizliegts izmantot.

    Reklāmas likuma 5.pants nosaka kārtību, kādā jāveido reklāmas, kuras paredzētas bērniem vai kuru līdzdalībā ir bērni. Reklāmas likuma 5.panta ietvaros tiek definē darbības, kas ir aizliegtas, piemēram, aizliegums mudināt uz agresivitāti vai attēlot bērnus bīstamās situācijās.

    Reklāmas likuma 6.pants nosaka, ka „reklāmai, kurā izteikts speciāls piedāvājums vai pasludināta izpārdošana, jāatbilst vispārējām reklāmas prasībām un tajā norāda:

    1) speciālā piedāvājuma priekšmetu;

    2) datumu, kurā speciālais piedāvājums vai izpārdošana sākas un beidzas;

    3) nosacījumus, no kuriem atkarīgs speciālais piedāvājums vai izpārdošana.” Minētais pants vistiešākajā veidā regulē akciju tipa interneta vietnes, jo tieši tās tiek izstrādātas noteiktai akcijai, piedāvājot atlaides, speciālus piedāvājumus.

    Autors uzskata, ka akciju tipa interneta vietnēm tiek pievērsta maza uzmanība, jo tās darbojas īsu laiku. Tieši akciju tipa interneta vietnēs bieži vien tiek pieļautas kļūdas: nav norādīts akcijas beigu termiņš, nosacījumi vai precīzs piedāvājuma priekšmets.

    Reklāmas likums 8.panta otrā daļa definē maldinošas reklāmas pazīmes un nosaka, ka „maldinoša reklāma ir tāda reklāma, kura jebkādā veidā, ieskaitot tās pasniegšanas veidu, tieši vai netieši maldina vai varētu maldināt un kura sava maldinošā rakstura dēļ varētu ietekmēt personas ekonomisko rīcību vai kura kaitē vai varētu kaitēt konkurentam.”

    Tieši Reklāmas likuma 8.panta pirmā daļa nosaka, ka maldinoša reklāma ir aizliegta. Šis aizliegums tiek pārkāpts tādos gadījumos, kad interneta vietnē tiek publicēta reklāma, bet atsaucēs tiek minēta piebilde: „prece var atšķirties no attēlā redzamās.” Pēc autora domām, tas ir rupjš Reklāmas likuma pārkāpums. Šādas reklāmas tiek izvietotas interneta vietnēs aizvien vairāk.

    Reklāmas likuma ievērošanu savas kompetences ietvaros uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Konkurences padome, Radio un televīzijas padome, zāļu reklāmas jomā — Veselības inspekcija, veterināro zāļu jomā — Pārtikas un veterinārais dienests, bet, pēc autora domām, uzraudzība notiek formāli, jo reklāmas interneta vietnēs atbilstība normatīvajiem aktiem tiek pārbaudīta tikai pēc personu vai konkurenta rakstiska pieprasījuma, kas nav pareizi. Visām minētajām instancēm jāuzrauga visas reklāmas, kas tiek piedāvātas publiskai apskatei, jāizvērtē to atbilstība normatīvajiem aktiem (vistiešākajā veidā Reklāmas likumam) un nepieciešamības gadījumā jāliedz reklāmas translēšanu, pārraidīšanu vai izvietošanu.

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas regulējums Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā

    Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma[16] mērķis saskaņā ar šā likuma 2.panta pirmo daļu ir nodrošināt brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti Eiropas Ekonomikas zonas valstīs.

    Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 1.panta 1.punkts sniedz elektroniskā pasta definīciju; „elektroniskais pasts ir pakalpojumu veids, kas elektronisko sakaru tīklam pievienoto datoru lietotājiem nodrošina iespēju nosūtīt un saņemt paziņojumu”. Savukārt 1.panta 3.punkts sniedz komerciālā paziņojuma definīciju: „komerciāls paziņojums ir jebkāds paziņojums elektroniskā veidā, kas paredzēts tiešai vai netiešai preču vai pakalpojumu reklamēšanai vai arī tāda komersanta, organizācijas vai personas tēla reklamēšanai, kas veic komercdarbību, saimniecisku darbību vai reglamentēto profesionālo darbību. Par komerciālo paziņojumu neuzskata informāciju, kas dod iespēju tieši piekļūt vispārējai informācijai par pakalpojuma sniedzēju un tā darbību (domēna vārds vai elektroniskā pasta adrese).” Tāpat likuma 1.panta 5.punktā nosaka, ka starpnieka pakalpojuma sniedzējs ir tāds informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējs, kas nodrošina informācijas pārraidi elektronisko sakaru tīklā, piekļuvi elektronisko sakaru tīklam vai informācijas glabāšanu.

    Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma II nodaļa reglamentē informācijas sniegšanas noteikumus pakalpojumu sniedzējam. Likuma 4.panta pirmajā daļā ir noteikta informācija, kuru jāsniedz pakalpojuma sniedzējam jeb interneta vietņu gadījumā – interneta veikala īpašniekam (interneta pakalpojumu vietņu īpašniekam). Minētais pants nosaka, ka pakalpojuma sniedzējam jānorāda firma (nosaukums), kontaktinformācija, licences izsniedzēja nosaukums (ja tāda nepieciešama darbības veikšanai), pievienotās vērtības nodokļa reģistra numurs un cita informācija. Savukārt Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 5.pantā noteikts informācijas apjoms, kuru jāsniedz pakalpojuma pasūtītājam tieši pirms pasūtījuma izdarīšanas. Interesants pakalpojuma sniedzēja pienākums, pēc autora domām, ir iekļauts šā likuma 6.panta otrajā daļā, kas skan tā: „pakalpojuma sniedzēja pienākums ir nodrošināt pakalpojuma saņēmējam iespēju noteikt un izlabot informācijas ievadkļūdas pirms pasūtījuma izdarīšanas”, kas pēc būtības nozīmē, ka pasūtītājam ir jānodrošina informācijas izlabošanas iespēja tieši pirms pasūtījuma veikšanas. Šāda veida iespēja netiek nodrošināta visos Latvijas interneta veikalos. Autors uzskata, ka šādas iespējas nepieciešamība nav obligāta. Jānodrošina iespēja labot ievadīto informāciju tikai, piemēram, ar elektroniskā pasta starpniecību vai telefona starpniecību, bet nodrošināt iespēju labot kļūdu sistēmā – nav nepieciešams. Jo, ja pircējs vēlas veikt pasūtījumu, bet ievadītā informācija izrādās kļūdaina, pircējs par to var paziņot pakalpojuma sniedzējam arī citādos veidos. Pēc autora domām, veidot sistēmu, kas ļauj labot kļūdaino informāciju nav nepieciešama, jo tās izveide sastāda papildus izmaksas uzņēmējam, bet reāli preču vai pakalpojumu pasūtītājs var sazināties ar uzņēmēju arī citādos veidos.

    Ļoti svarīga ir Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 7.panta pirmā daļa, kas nosaka, ka „pakalpojuma sniedzēja pienākums ir nodrošināt, lai pakalpojuma saņēmēji var iepazīties ar līguma noteikumiem, kā arī tos saglabāt.” Pēc autora domām, šāda iespēja ir obligāti jāpiedāvā pakalpojuma sniedzējam. Ar nožēlu autors atzīst, ka šāda veida iespēja nav iestrādāta visos interneta veikalos, kas veic savu darbību Latvijas teritorijā. Katrā interneta veikalā jābūt iespējai iepazīties ar līguma noteikumiem, pirms galīgas preču vai pakalpojumu pasūtīšanas.

    Internetā pēdējos gados, pēc autora novērojumiem, parādās aizvien vairāk interneta vietnes, kuras piedāvā jaunumu izsūtīšanu uz elektronisko pasta adresi. Šāda veida reklāma ir prettiesiska, ja to izsūta bez saņēmēja piekrišanas. Šāda veida komerciālu ziņojumu nosūtīšana ir atrunāta Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma III nodaļā. Pēc autora domām, regulējums aktualizējas tikai pēdējos gados, kad tiek izsūtīti aizvien vairāk un vairāk komerciāli paziņojumi, izmantojot elektronisko pastu. Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 8.pants definē komerciāla paziņojuma pazīmes, savukārt 9.pants nosaka, kādos gadījumos ir aizliegts sūtīt komerciālos paziņojumus.

    Tā, piemēram, Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 8.pants nosaka, ka

    „komerciāls paziņojums atbilst vispārējām Reklāmas likuma prasībām, kā arī šādām prasībām:

    1) tas ir skaidri atpazīstams kā komerciāls paziņojums;

    2) ir skaidri nosakāma persona, kuras vārdā šis komerciālais paziņojums izplatīts;

    3) ir precīzi formulēts piedāvājuma saturs un pakalpojuma saņemšanas noteikumi;

    4) atlaides, prēmijas un balvas ir skaidri atpazīstamas, un to saņemšanas noteikumi ir skaidri izklāstīti;

    5) reklāmas sacensības, loterijas vai spēles ir skaidri atpazīstamas, un attiecīgie dalības noteikumi ir viegli pieejami, kā arī skaidri un nepārprotami izklāstīti;

    6) pakalpojuma saņēmējam ir dota iespēja atteikties no turpmāku komerciālu paziņojumu saņemšanas.

    (2) ja komerciālu paziņojumu attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedz persona, kas veic reglamentēto profesionālo darbību, tās pienākums ir ievērot profesionālos noteikumus, īpaši attiecībā uz neatkarību, cieņu un profesijas godu, profesionālo noslēpumu un godīgumu pret klientiem un citiem profesijas pārstāvjiem.”

    Gadījumā, ja ziņojums tiek atzīts par komerciālu paziņojumu, to regulē Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 9.pants.

    Pēc autora domām Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 9.pants Latvijā netiek ievērots. Latvijā bez jebkāda pamatojuma katru dienu tiek izsūtīti komerciāli paziņojumi no lielākiem vai mazākiem uzņēmumiem. Autors katru dienu saņem pāris komerciālus ziņojumus no Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem, lai gan atļauju autors šāda veida darbībām nav devis. Pastāv arī interneta vietnes, kuru pakalpojumus nevar izmantot, ja persona nav piekritusi reklāmas sūtījumu saņemšanai, piemēram, inbox.lv. Pēc autora domām, šāda rīcība no interneta vietnes uzturētāju puses ir neētiska. Autors ir novērojis, ka pasaulē komerciālu ziņojumu skaits tikai pieaug. Lai to risinātu, pēc autora domām, ir nepieciešams izveidot valsts institūciju, kas uzrauga komerciālo ziņojumu apriti un nepieciešamības gadījumā varētu uzlikt atbilstošu naudas sodu par prettiesisku komerciālu ziņojumu izsūtīšanu atkarībā no izsūtīto ziņojumu skaita.

    Interneta vietņu izstrādes un uzturēšanas regulējums citos normatīvajos aktos

    Pastāv tādas interneta vietnes, kurās tiek rīkotas azartspēles vai izlozes. Šāda veida interneta vietņu darbību regulē Azartspēļu un izložu likums[17]. Tā kā tehnoloģijas ļauj izstrādāt jebkādu interneta vietni, pēc autora domām, nepieciešams ļoti stingrs internetā pieejamo azartspēļu un izložu regulējums. Latvijā šāda veida interneta vietnes netiek daudz veidotas. Tās tiek izstrādātas citās valstīs un pat tiek tulkotas latviešu valodā, lai piesaistītu azartspēļu cienītājus no Latvijas.

    Interneta veikaliem ir jāievēro arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums[18], kurā īpaša uzmanība jāpievērš šā likuma 10.pantam, kurā definēts distances līgums.

    Saskaņā ar minēto normu „distances līgums ir vienošanās starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, pamatojoties uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvājumu ar adresēta vai neadresēta iespieddarba, tipveida vēstules, kataloga, presē publicētas reklāmas, kurai pievienots pasūtījuma kupons, telefona, faksimila, Interneta, elektroniskā pasta, televīzijas, radio un citu informācijas nosūtīšanas vai pārraidīšanas līdzekļu starpniecību.”

    Attiecībā uz distances līgumu jāuzsver, ka patērētājs var atteikties no tā pildīšanas, var atgriezt preci un pieprasīt no pārdevēja atgriezt samaksu un, pēc autora domām, tas ir loģiski, jo, iegādājoties preci internetā, pircējs nevar būt 100% pārliecināts, ka tā viņu apmierinās, jo nav iespējas iepazīties ar preci klātienē, pārbaudīt to vai, piemēram, uzlaikot.

    Pēc autora domām, ir ļoti labi, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs rīko akcijas un informē Latvijas patērētājus par viņu tiesībām, jo pēdējā laikā tieši tirdzniecības nozarē palielinās apkrāpto cilvēku skaits, jo patērētāji bieži vien nezina savas tiesības un arī nav spējīgi tās aizstāvēt. Tāpat autors atzinīgi vērtē Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadītājas Baibas Vītoliņas profesionālo darbību, jo tieši B.Vītoliņa informē presi un sabiedrību par aktuālākajām lietām, krāpšanas gadījumiem un patērētāju tiesību pārkāpumiem.

    Nevar nepieminēt arī 2009.gada 12.maija Ministru kabineta noteikumus nr.431 „Noteikumi par augstākā līmeņa domēna „.lv” reģistra turētāja noteikšanas kārtību, prasībām un to izpildes uzraudzību.”[19] Šie noteikumi nosaka kārtību, kādā Satiksmes ministrija izraugās augstākā līmeņa domēna „.lv” reģistra turētāju, prasības reģistra turētājam, kā arī šo prasību izpildes uzraudzību. Līdz šim reģistra turētāju noteica Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Zīmīgs ir šo noteikumu 5.punkts, kas nosaka, ka reģistra turētāju nosaka konkursa kārtībā un 7.punkts, kas nosaka, ka reģistra turētājs tiek noteikts uz pieciem gadiem. Autors ir novērojis, ka šādai pieejai nav nekāda jēga, jo jau no 1993.gada par Latvijas augstākā līmeņa domēna reģistra turētājs ir Latvijas Universitātes „Latvijas Universitātēs Matemātikas un informātikas institūts”. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs tādi reģistra turētāji ir vairāki, kas veicina ne tikai konkurenci (vēlmi reģistra turētājiem sniegt labākus, kvalitatīvākus un lētākus pakalpojumus), bet arī palielina iespēju izvēlēties sev tīkamo reģistra turētāju, domēna reģistrēšanai. Latvijā šis jautājums netiek pat izskatīts, kas, pēc autora domām, ir arī ir novedis pie situācijas, ka LUMII NIC nesniedz pakalpojumus augstākajā kvalitātē un cenu pārskatīšana notiek ļoti reti. Pēc autora domām, steidzami ir jāmeklē alternatīvi uzņēmumi vai organizācijas, kas paralēli nodrošinātu šāda veida pakalpojumus, lai tirgū nevaldītu stagnācija un monopols. Nākamo reģistra turētāju Satiksmes ministrija noteiks pēc 2011.gada 1.jūlija, jo tieši līdz šim termiņam LUMII NIC ir noslēgta vienošanos par reģistra turēšanu ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Autors cer, ka šis monopola stāvoklis līdz ar 2011.gada 1.jūliju tiks pārtraukts un, ka Satiksmes ministrija izraudzīsies vismaz divus reģistra turētājus, lai tirgus nostabilizētos un pakalpojuma cenas kļūtu adekvātas, jo, piemēram, ASV domēna lietošanas tiesības uz gadu var iegūt pat par 0,50 latiem, bet Latvijā konstanti par domēna lietošanas tiesībām uz gadu LUMII NIC iekasē 8,70 latus. Latvijas domēnu gada abonēšanas maksu nosaka LUMII NIC atkarībā no pakalpojuma sniegšanas izmaksām.

    2009.gada 10.februārī tika izdoti Ministru kabineta noteikumi Nr. 123. „Noteikumi par tiesu informācijas publicēšanu mājas lapā internetā un tiesu nolēmumu apstrādi pirms to izsniegšanas”[20], kas reglamentē, kādā veidā tiek publicēta ar tiesu darbu saistītā informācija internetā, kā tiek aizsargāta personu informācija tiesu interneta vietnēs, kā arī -kādu ar tiesu saistītu informāciju drīkst publicēt interneta vietnēs un kādu nē. Jāatzīmē, ka likums nosaka, ka visā informācijas kopumā, kas ir saistīta ar fiziskām personām, nedrīkst būt personas kods vai deklarētā (vai faktiskā) dzīvesvietas adrese. Var tikt publicēti tikai vārdi un uzvārdi, bet gadījumos, kad dati ļauj identificēt konkrētu personu, vārda un uzvārda vietā tiek izmantoti tikai iniciāļi.


    [1]Latvijas Republikas Satversme. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Satversmes Sapulcē  15.02.1922; spēkā no 07.11.1922. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 03.05.2007. // Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993.; Nr.43.

    [2] Autortiesību likums. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 06.04.2000.; spēkā no 11.05.2000. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 06.12.2007. // Latvijas Vēstnesis, 27.04.2000.; Nr. 148/150.

    [3] Padomes direktīva 91/250/EEK par datorprogrammu juridisku aizsardzību. // Eiropas Kopienu Padomes direktīva. Pieņemts Eiropas Kopienu Padomē 14.05.1991. // Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 17.05.1991.; Nr. L 122.

    [4] Padomes direktīva 93/98/EEK par autortiesību aizsardzības termiņu un dažu blakustiesību termiņu saskaņošanu. // Eiropas Kopienu Padomes direktīva. Pieņemts Eiropas Kopienu Padomē 29.10.1993. // Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 24.11.1993.; Nr. L 290.

    [5] Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 96/9/EEK par datubāzu juridisko aizsardzību. // Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva. Pieņemts Eiropas Parlamentā un Eiropas Savienības Padomē 11.05.1996. // Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 27.03.1996.; Nr. L 077.

    [6] Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā. // Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva. Pieņemts Eiropas Parlamentā un Eiropas Savienības Padomē 22.05.1996. // Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 22.06.2001.; Nr. L 167.

    [7] Civillikums. Trešā daļa. Lietu tiesības. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Ministru Kabinetā 28.01.1937.; spēkā no 01.09.1992., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.12.2002. // Ziņotājs, 30.07.1992.; Nr. 29.

    [8] Fizisko personu datu aizsardzības likums. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 23.03.2000.; spēkā no 20.04.2000. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.06.2009. // Latvijas Vēstnesis, 06.04.2000.; Nr. 123/124.

    [9] Piezīme. Interneta žurnāls ir interneta vietne, kurā uzņēmums vai privātpersona pauž savas domas, pārdomas par notiekošo.

    [10] Piezīme. Datu starpliktuve ir virtuāla atmiņa, kas tiek izmantota ar nolūku glabāt datus, kurus paredzēts pārvietot no viena informācijas avota uz otru, izmantojot, piemēram, Copy – Paste fukciju datorā.

    [11] Grozījumi Krimināllikumā. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 10.09.2009., spēkā no 14.10.2009. // Latvijas Vēstnesis, 30.09.2009., Nr. 155.

    [12] Latvijas Republikas Datu Valsts Inspekcija. http://www.dvi.gov.lv/jaunumi/read.php?c=&id=1254484902.580.0.2 (09.10.2009).

    [13] Eiropas Padome Konvencija par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi. // Eiropas Padomes konvencija. Pieņemta Eiropas Padomē 28.01.1981. Latvijas Republika apstiprināja 05.04.2001. un pievienojās 12.04.2001.

    [14] Informācijas atklātības likums. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 29.10.2998..; spēkā no 20.11.1998. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 14.11.2008. // Latvijas Vēstnesis, 10.01.2000., Nr. 7 (1918).

    [15] Reklāmas likums. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 20.12.1999.; spēkā no 24.01.2000. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 14.11.2008. // Latvijas Vēstnesis, 10.01.2000., Nr. 7 (1918).

    [16] Informācijas sabiedrības pakalpojumu likums. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 04.11.2004.; spēkā no 01.12.2004. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.06.2009. // Latvijas Vēstnesis, 17.11.2004., Nr. 183 (3131).

    [17] Azartspēļu un izložu likums. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 17.11.2005.; spēkā no 01.01.2006. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 08.06.2006. // Latvijas Vēstnesis, 07.12.2005., Nr. 195 (3353).

    [18] Patērētāju tiesību aizsardzības likums. // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 18.03.1999.; spēkā no 15.04.1999. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 21.05.2009. // Latvijas Vēstnesis, 01.04.1999., Nr. 104/105 (1564/1565).

    [19] Noteikumi par augstākā līmeņa domēna „.lv” reģistra turētāja noteikšanas kārtību, prasībām un to izpildes uzraudzību. // Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr. 431. Pieņemts Latvijas Republikas Ministru kabinetā 12.05.2009. spēkā no 21.05.2009. // Latvijas Vēstnesis, 20.05.2009., Nr. 78 (4064).

    [20] Noteikumi par tiesu informācijas publicēšanu mājas lapā internetā un tiesu nolēmumu apstrādi pirms to izsniegšanas. // Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr. 123. Pieņemti Latvijas Republikas Ministru kabinetā 10.02.2009. spēkā no 18.02.2009. // Latvijas Vēstnesis, 17.02.2009., Nr. 26 (4012).

    Pieraksties Jaunumiem!

    Pieraksties Jaunumiem!

    • Es

      St.citu ļoti vērtīgs raksts, vienīgi daudz jālasa :D