21Oct

    Interneta vietņu izstrāde – regulējums Autortiesību likumā

    Interneta vietnes saturs

    Interneta vietņu saturu vistiešākajā veidā regulē Autortiesību likums. Interneta vietnes saturu veido gan pats interneta vietnes dizains, gan programmatūra, gan tajā ievietotā tekstuālā un vizuālā informācija (teksts, attēli, video un audio datnes).

    Autortiesību likum 1.panta 2.punkts nosaka, ka „darbs ir autora radošās darbības rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības”, bet 2.panta pirmā daļa nosaka, ka „autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts.” Savukārt, Autortiesību likuma 2.panta trešā daļa nosaka, ka „autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana”. Iepriekš minētie Autortiesību likuma panti arī ir attiecināmi uz visu, kas ir atrodams internetā, jo internetā atrodamais saturs vai tā daļa ir kāda autora darbs. Interneta saturs neveidojas automātiski, bet lielākoties manuāli.  Jābūt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz trešo personu satura izmantošanu, jo ,ja saturs ir paredzēts kādas citas interneta vietnes dizaina vai satura veidošanai – tam bieži vien ir nepieciešama rakstiska atļauja no šā darba autora. Autortiesību likums nenosaka autora pienākumu apliecināt savas autortiesības uz darbu. No Autortiesību likuma 2.panta ceturtās daļas secināms, ka autoram ir tiesības pašam noteikt vai autors apliecinās savas autortiesības uz darbu vai nē. Pie šā secinājuma var nonākt, burtiski tulkojot Autortiesību likuma 2.panta ceturtās daļas vārdus „var apliecināt” ar gramatisko iztulkošanas metodi. Katram, kurš izmanto citu autoru darbu vai tā daļu, vajadzētu sazināties ar darba autoru, pirms darba izmantošanas. Pašam ir bijuši pārpratumi, kuri tiešā mērā balstās uz autortiesībām kā tādām, jo daudzi klienti ir neizpratnē, ka nevar lietot brīvi atrodamo informāciju un attēlus savās interneta vietnēs. Vēlāk, kad klientiem tiem izskaidrota autortiesību būtība, klienti saprot un sāk domāt par savas interneta vietnes lietošanas autortiesību atrunu vai sava darba apliecinājumu ar © simbolu. Autortiesību likuma izpratnē © simbola pievienošana darbam netiek uzskatīta par autortiesību apliecinājumu, jo ir nepieciešams arī norādīt autortiesību subjekta vārdu (nosaukumu) un darba pirmpublicējuma gadu. Piemēram, ja privātpersonai ir sava interneta vietne, viņa interneta vietnes lejas daļā norāda: © Jānis Bērziņš, 2009.

    Izstrādājot Interneta vietni bieži vien dizaina izstrādē tiek izmantoti attēli un interneta programmēšanas laikā gatavie kodi jeb scenāriji, tāpēc vajadzētu rūpīgi analizēt katru attēlu, video, audio un koda materiālu, kuru paredzēts ievieto jaunajā interneta vietnē. Var gadīties, ka šādu atļauju autors nav devis, tāpēc viņa darbu izmantot nedrīkst, taču var gadīties, ka atļauja ir dota, bet ar nosacījumu, piemēram, ka jānorāda darba autora vārds. Manā uzņēmumā esošais dizaineris bieži vien izmanto jau gatavos attēlus vai zīmējumus, kuri pieejami attēlu interneta bankās. Šādas bankas ļauj nopirkt tiesības izmantot attēlu vai zīmējumu par naudu. Manā uzņēmumā bieži izmanto tādas attēlu, video, audio bankas kā stock.xchng (www.sxc.hu) un iStockPhoto (www.istockphoto.com). Iegādājoties foto, audio vai video materiālu ir jāpārliecinās, kādas tiesības tam ir piešķīris, jo ne vienmēr autors piekrīt sava darba izvietošanai visās reklāmās vai interneta vietnēs.

    Ja interneta vietnes dizains netiek izstrādāts, to ir iespējams iegādāties jau gatavu, piemēram, Templatemonster.com (www.templatemonster.com).

    Ipaši vajag pievērst uzmanību Autortiesību likuma 12.pantam, kas nosaka: „ja autors, būdams darba attiecībās ar darba devēju, ir radījis darbu, pildot darba pienākumus, personiskās un mantiskās tiesības uz šo darbu pieder autoram, izņemot šā panta otrajā daļā noteikto gadījumu. Autora mantiskās tiesības atbilstoši līgumam var nodot darba devējam. Ja datorprogrammu izstrādājis darbinieks, pildot darba uzdevumu, visas šādā veidā radītās datorprogrammas autora mantiskās tiesības pieder darba devējam, ja vien līgumā nav paredzēts citādi.”

    Sāvā uzņēmumā autortiesības, saskaņā ar darba līguma noteikumiem, pieder uzņēmumam (SIA „ERISINAJUMI.LV”). Šāda atruna ir ieviesta visos darba līgumos ar darbiniekiem, jo tomēr viss, kas ir izstrādāts uzņēmumā par atalgojumu, pieder uzņēmumam. Iesakāms jebkuram uzņēmumam iekļaut šo atrunu darba līgumā, ja darbinieki strādā radošajā jomā (veido dizaina skices, programmē). Pretējā gadījumā var rasties konflikti par autortiesību piederību, kad tiek pārtrauktas darba tiesiskās attiecības starp darba dēvējumu un darbinieku. Arī tādā gadījumā, ja konkrētais uzņēmums nevēlas sev autortiesības uz darbiem, tas ir jāatrunā līgumā, lai darbiniekam un darba devējam būtu skaidri „spēles” noteikumi.

    Autortiesību likuma 14.panta pirmā daļa nosaka autora „personiskās tiesības uz:

    1) autorību — tiesības tikt atzītam par autoru;

    2) izlemšanu, vai darbs tiks izziņots un kad tas tiks izziņots;

    3) darba atsaukšanu — tiesības pieprasīt, lai darba izmantošana tiek pārtraukta, ar noteikumu, ka autors sedz zaudējumus, kas pārtraukšanas dēļ radušies izmantotājam;

    4) vārdu — tiesības pieprasīt, lai viņa vārds būtu pienācīgi norādīts visās kopijās un jebkurā ar viņa darbu saistītā publiskā pasākumā, vai pieprasīt pseidonīma lietošanu vai anonimitāti;

    5) darba neaizskaramību — tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā;

    6) pretdarbību (arī uz vienpusēju atkāpšanos no līguma, neatlīdzinot zaudējumus) jebkurai sava darba izkropļošanai, sagrozīšanai vai citādai pārveidošanai, kā arī tādai autora tiesību aizskaršanai, kas var kaitēt autora godam vai cieņai.”

    Autortiesību likuma 14.panta otrā daļa nosaka, ka „neviena no šā panta pirmajā daļā minētajām tiesībām autora dzīves laikā nevar pāriet citai personai”.

    Daudzi uzņēmumi, kas veic ar interneta vietņu izstrādi, bieži vien neatrunā autora personiskās tiesības uz darbu. Es savā uzņēmuma līgumā, kas tiek noslēgts ar klientiem, esmu atrunājis, ka uzņēmumam ir tiesības uz autorību un vārdu saskaņā ar Autortiesību likuma 14.panta pirmo daļu.

    Mans uzņēmums parasti atsakās no autora mantiskajām tiesībām, jo klientam vēlāk ir tiesības pārveidot darbu pēc saviem ieskatiem bez autora ziņas un tiesības lemt par to, kad darbs tiks izziņots. Tāpat parasti arī ir rakstisks atteikums no pārējām tiesībām, jo tas iekļauti Autortiesību likuma 16.panta otrajā daļā: „citiem autora tiesību pārņēmējiem (arī juridiskajām personām) var pāriet tikai šā likuma 15.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktās tiesības.” Minētā 15.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā ir atrunātas autora tiesības uz datorprogrammu vai datu bāzi, kas būtībā ir tā pati interneta vietne.

    Savukārt Autortiesību likuma 36.panta pirmajā daļā noteikts, ka „autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves, izņemot šā likuma 37.pantā minētos gadījumus”. Līdz ar to, ja uzņēmums ir radījis interneta vietni un datubāzi tās lietošanai, autorības tiesības autors var izmantot visu savu dzīvi un 70 gadus pēc autora nāves.

    Autortiesību likuma IX nodaļa reglamentē datu bāžu aizsardzības īpatnības. Atkal jāpievērš uzmanība Autortiesību likuma 59.panta otrajai daļai, kurā noteikts, ka „datu bāzes veidotāja tiesības kontrolēt datu bāzes tālākpārdošanu Eiropas Savienībā izbeidzas ar brīdi, kad datu bāze pirmo reizi tikusi pārdota vai citādi atvasināta Eiropas Savienībā, ja to izdarījis pats datu bāzes veidotājs vai tas izdarīts ar viņa piekrišanu. Šis nosacījums attiecas tikai uz tiem konkrētajiem materiālos nesējos ietvertiem objektiem vai to kopijām, kas ir pārdotas vai citādi atsavinātas.” Autortiesību likuma 59.panta otro daļu nevar skatīt atrauti no Autortiesību likuma 61.panta otrās daļas, kurā teikts, ka „datu bāzes veidotāja — juridiskās personas — tiesības tiek atzītas, ja šī juridiskā persona izveidota saskaņā ar Latvijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts normatīvajiem aktiem un tās juridiskā adrese, pārvalde vai galvenā darbības vieta atrodas Eiropas Savienībā. Ja juridiskajai personai Latvijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā ir tikai juridiskā adrese, šīs personas darbībām ir jābūt nepārtraukti saistītām ar Latvijas vai attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts ekonomiku.”

    Visbeidzot, analizējot Autortiesību likumu, es vēlas akcentēt autortiesību un blakustiesību subjektu tiesību aizsardzības vispārīgos principus, kuri minēti Autortiesību likuma 69.panta pirmajā daļā. Saskaņā ar minēto pantu „autortiesību un blakustiesību subjekti, mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un citi autortiesību un blakustiesību subjektu pārstāvji ir tiesīgi:

    1) prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmantojusi autortiesību vai blakustiesību objektu, atzīst autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības;

    2) aizliegt savu darbu izmantošanu;

    3) prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmanto autortiesību vai blakustiesību objektu, atjauno iepriekšējo stāvokli, kāds bija līdz tiesību pārkāpšanai, un pārtrauc prettiesiskās darbības vai neapdraud radošo darbību;

    4) prasīt, lai persona pārtrauc darbības, kas atzīstamas par sagatavošanos autortiesību vai blakustiesību objektu prettiesiskai izmantošanai;

    5) prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmantojusi autortiesību vai blakustiesību objektu, atlīdzina autortiesību vai blakustiesību subjektam radītos zaudējumus un morālo kaitējumu;

    6) prasīt, lai tiek iznīcināti kontrafakta eksemplāri;

    7) prasīt, lai starpnieki, kuru sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti nolūkā pārkāpt autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības vai kuri padara iespējamu šādu pārkāpumu, veic attiecīgus pasākumus, lai pārtrauktu izmantotāju iespējas izdarīt šādus pārkāpumus. Ja starpnieks neveic attiecīgus pasākumus, autortiesību vai blakustiesību subjektam vai tā pārstāvim ir tiesības vērsties pret starpnieku.”

    Strādājot savā uzņēmumā ne vienu vien reizi esmu konstatējis, ka kāds interneta vietņu izstrādātājs ir pārkāpis citu autoru autortiesības, tāpēc vienmēr ir ļoti uzmanīgs attiecībā uz citu autoru darbiem un šo autoru likumīgajām tiesībām. Bieži vien mēs nolīgstam arī kādu fotogrāfu, lai tiktu iegūti nepieciešamie attēli, jo tā ir lētāk, nekā pirkt tos interneta bankās. Bez tam šie attēli būs unikāli, jo tieši tādus pašus interneta vidē nebūs iespējams atrast. Tas pats attiecas arī uz programmatūras izstrādi.

    Autortiesību likumā ir ietvertas tiesību normas arī no tādām Eiropas Savienības direktīvām kā:

    • Eiropas Padomes 1991.gada 14.maija direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu juridisku aizsardzību;
    • Eiropas Padomes 1993.gada 29.oktobra direktīvas 93/98/EEK par autortiesību aizsardzības termiņu un dažu blakustiesību termiņu saskaņošanu;
    • Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 11.marta direktīvas 96/9/EEK par datubāzu juridisko aizsardzību;
    • Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 22.maija direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā;
    • Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 27.septembra direktīvas 2001/84/EK par tālākpārdošanas tiesībām par labu mākslas oriģināldarba autoram;
    • un citām direktīvām.

    Eiropas Padomes 1991.gada 14.maija direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu juridisku aizsardzību 1.panta otrā daļa nosaka, ka „saskaņā ar šo direktīvu datorprogrammas ir aizsargātas visās to formās. Saskaņā ar šo direktīvu autortiesības neaizsargā idejas un principus, kas ir pamatā visiem datorprogrammu elementiem, ieskaitot idejas un principus, kas ir pamatā saskarnēm.”

    Pēc manām domām, neaizsargāt idejas un principus, kas ir datorprogrammu pamatā ir ļoti pareizi. Ja tiktu aizsargātas arī idejas un principi, tad programmētājiem izveidot katru nākamo programmu būtu grūtāk, jo vajadzētu izvērtēt iepriekšējo programmu idejas un principus. Tā piemēram, programma, kas palīdz veikt grāmatvedības uzskaiti uzņēmumā varētu būt par traucēkli radīt programmu, kas paredzēta attēlu rediģēšanai, jo programma sastāv no koda, savukārt kodā var būt iekļauti līdzīgi principi, kā tiek rēķinātas matemātiskās formulas vai izvadīti dati. Tāpēc šā iemesla dēļ nav iespējams piemērot Autortiesību likuma normas vai Eiropas Padomes direktīvas par datorprogrammu (interneta vietņu) tiesisko aizsardzību normas.

    Eiropas Padomes direktīvas par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 2.panta trešā daļā tiek atrunāti gadījumi, kad datorprogrammas ir radītas darba devēja pasūtījumā: „Ja datorprogrammu radījis algots darbinieks, pildot savus pienākumus vai pēc darba devēja norādījumiem, darba devējs ir ekskluzīvi tiesīgs izmantot visas tautsaimnieciskās tiesības šādi radītā programmā, ja vien līgums neparedz citādi.” Šī direktīvas norma atšķiras no Autortiesību likuma 12.panta pirmās daļas, kas nosaka: „Ja autors, būdams darba attiecībās ar darba devēju, ir radījis darbu, pildot darba pienākumus, personiskās un mantiskās tiesības uz šo darbu pieder autoram, izņemot šā panta otrajā daļā noteikto gadījumu. Autora mantiskās tiesības atbilstoši līgumam var nodot darba devējam,” un panta otrās daļas, kas nosaka: „Ja datorprogrammu izstrādājis darbinieks, pildot darba uzdevumu, visas šādā veidā radītās datorprogrammas autora mantiskās tiesības pieder darba devējam, ja vien līgumā nav paredzēts citādi.”

    Pēc manām domām, nav pareizi Autortiesību likumā nodalīt gadījumus, kad autors ir darba attiecībās ar darba devēju no gadījumiem, kad autors ir izstrādājis datorprogrammu (interneta vietni), pildot darba uzdevumu. Autortiesību likumā iekļautais regulējums šajā jautājumā ir veidojies pamatojoties uz to, ka varētu būt gadījumi, kad autors darba attiecību laikā radījis savu datorprogrammu, bet, pēc manām domām, ir grūti nodalīt tos uzdevumus, kurus pilda darbinieks saskaņā ar darba devēja norādījumiem no tiem, kurus pilda bez darba devēja norādījumiem. Es uzskatu, ka šī norma ir jāsvītro no Autortiesību likuma, jo tā, pirmkārt, nav Eiropas Padomes 1991.gada 14.maija direktīvā par datorprogrammu juridisku aizsardzību un tikai sarežģī autortiesību problēmu risināšanu.

    Eiropas Padomes direktīvas 8.panta pirmā daļa paredz, ka autora darba aizsardzības laiks ir mūža garumā un 50 gadus pēc autora nāves, savukārt, Autortiesību likums paredz 70 gadus autora aizsardzībai pēc autora nāves. 20 gadu starpība nav nozīmīga, lai gan var izrādīties izšķiroša.

    Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par datu bāzu juridisko aizsardzību 3.pantā ir minēts aizsardzības objekts:

    1. Saskaņā ar šo direktīvu datubāzes, kuras to satura atlases vai izkārtojuma ziņā ir autora paša intelekta radīts darbs, kā tādas ir aizsargājamas ar autortiesībām. Nosakot, vai tās jāaizsargā, neizmanto nekādus citus kritērijus.

    2. Datu bāzu autortiesību aizsardzība, ko paredz šī direktīva, neattiecas uz to saturu un neierobežo nekādas tiesības, kas attiecas uz pašu saturu.”

    Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par datu bāzu juridisko aizsardzību 3.panta otrā daļa regulē gadījumus, kad autors ir izveidojis savu datu bāzi, bet tajā ievietoto saturu nav izstrādājis. Tādā gadījumā šim saturam jāpiemēro autortiesību pamatprincipi.

    Es uzskatu ka, autortiesības ir viens no stūrakmeņiem interneta vietņu izstrādē un uzturēšanā, Latvijā uzņēmumi, kas izstrādā interneta vietnes, ir tikai attīstības sākumposmā, jo, pēc maniem novērojumiem, interneta vietnēs bieži vien tiek pārkāptas citu autoru autortiesības, bet ceru, ka šī situācija uzlabosies tuvāko gadu laikā.

    Pieraksties Jaunumiem!

    Pieraksties Jaunumiem!